Ģåęäóķąšīäķūå Ōčķąķńīāūå Čķńņčņóņū
and Development /IBRD/), kuru dēvē arī par Pasaules Banku (PB) /World Bank/. 1944. gadā nelielā Bretonvudas (Bretton-Woods) ciematā Jaunhempširā, ASV. 44 valstu pārstāvji sanāca konferencē, kurā tie izveidoja Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu (SVF). No tā laika abas šis starptautiskās institūcijas ir pasaules monetārās sistēmas balsti. Gan PB, gan SVF pieder tās dalībvalstīm, kuru 1992. gadā bija 173,bet 1994.gadā - 194. PB visu pēckara pirmo gadu desmitu finansēja karā izpostītās Rietumeiropas tautsaimniecības atjaunošanu. Kad Eiropa atguva spēkus, PB pievērsās pasaules nabadzīgāko valstu attīstības finansēšanai. Kopš 1944. gada tā šiem nolūkiem izdevusi kredītus par 210 miljardiem USD. PB strādā 7 000 darbinieku. Tā piešķir kredītus un tehnisko palīdzību ekonomiskās attīstības projektiem ANO dalībvalstis no jaunattīstības un postkomunisma zemju vidus. Banka arī sekmē citu sabiedrisko un privāto avotu līdzdalību šajos finansēšanas projektos. 1992. fiskālā gada laikā banka koncentrēja savu darbību palīdzības sniegšanai jaunattīstības zemēm, trūkumciešanas samazināšanai, privātā sektora attīstības un vides saglabāšanas sekmēšanai. Caur PB 1992. fiskālajā gadā 112 kredītos sadalīja 24 933 miljonus USD 43 valstīm. 1992. gadā PB bija 172 dalībvalstis. 1992. gadā bankā iestājās arī Latvija. Zīmīgi, ka, balsojot par iestāšanos PB, LR Augstākās padomes deputāti netika iepazīstināti ne ar PB Statūtiem, ne ar izveidošanas līgumu. Saskaņā ar Pasaules Bankas statūtiem tā piešķir aizdevumus vienīgi šādos gadījumos: - aizdevumam jābūt augstas prioritātes ražojošajai sfērai un, izņemot speciālus gadījumus, tie jāpielieto tā, lai tie atbilstu speciālo rekonstrukcijas un attīstības projektu ārvalstu valūtu prasībām; - ja aizņēmumu ņem kāds cits, izņemot valdības, aizdevuma garantam jābūt tās dalībvalsts valdībai, kuras teritorijā projekts atrodas, vai attiecīgās valsts centrālajai bankai, vai līdzīgai institūcijai; - dodot aizdevumus, bankai jārīkojas uzmanīgi, pievēršot pietiekamu vērību tam apstāklim, vai kredīta ņēmējs vai garants varēs izpildīt savas saistības saskaņā ar aizdevuma līgumu; - no bankas tiek īpaši pieprasīts darīt visu nepieciešamo, lai garantētu, ka katrs aizdevums tiks izmantots vienīgi tiem mērķiem, kam tas tika dots. Pasaules Banka ir arī pēdējais aizdevējs (last resort lender) tiem, kam visas pārējās kredīta institūcijas atteikušas. PB kredītu var izlietot jebkurā tirgū, un to nedrīkst saistīt ar priekšnoteikumiem īstenot to noteiktā tirgū. Aizņēmuma priekšlikumam jābalstās uz ekonomiskiem, nevis politiskiem apsvērumiem. PB 1992. gadā vadīja 5 ieceltie (appointed) direktori" no pasaules lielākajām finansu impērijām, viņu vietnieki un 17 ievēlētie (elected) direktori no citām valstīm. PB prezidents bija Luiss T. Prestons, viceprezidents un speciālais padomnieks - Villijs Vapenhanss (Preston, Wapenhans), trīs izpilddirektori un vēl 11 viceprezidenti. Šis pašas amatpersonas vada arī IFC un IDA, kas liecina par to ļoti lielo faktisko varu. Pasaules Bankas galvenās mītnes adrese ir: The World Bank. 1818 H Street. N.W. Washington, D.C. 20433, United States. Tai ir sava pārstāvnieciba pie ANO Nujorkā. Pēc iestāšanās PB Latvijā ar Ministru Padomes lēmumu Nr. 249 tika izveidota Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredītu programmas darba grupa (Project Implementation Unit), kam pieņēma speciālu nolikumu. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) (International Monetary Fund /IMF/) tika radīts citiem mērķiem nekā PB. Veidojot SVF, pasaules sabiedrība reaģēja uz pirmskara trīsdesmito gadu lielās depresijas neatrisinātajām finansiālajām problēmām, respektīvi, pēkšņām, neparedzētām nacionālo valūtu kursu svārstībām un pretišķībām starp valdībām šajā sakarā. Metode, kā ar to cīnīties, ir noteikta SVF Statūtos tādējādi, ka dalībvalstīm jāļauj savu valūtu brīva un neierobežota apmaiņa un jāinformē SVF par tādām savām izmaiņām finansu un monetārajā politikā, kas varētu ietekmēt citu dalībvalstu ekonomiku. Dalībvalstis apņēmās pēc iespējas pielāgot savu politiku SVF rekomendācijām, lai sekmētu visas apvienības vajadzības. Taču SVF nav primārā aizdevumu institūcija kā PB. SVF ir pirmais un galvenais uzraugs (overseer) pār dalībvalstu monetāro un valūtas apmaiņas kursu politiku un seko to rīcības modelim. SVF ir 2 000 darbinieku, un tam nav nodaļu pasaulē. Ir tikai nelieli ofisi. SVF sekmē starptautisko sadarbību monetārajā un finansu jomā, sekojot valūtas kursu politikai dalībvalstīs. Tas tiek veikts ar konsultantu palīdzību, kas analizē ekonomisko un finansu situāciju dalībvalstīs un konsultēto valdības. Kopš Latvijas iestāšanās SVF 1992. gadā šādi konsultanti bija arī pie mums. Diemžēl pirms balsošanas par iestāšanos SVF LR Augstākajā padomē no "ierindas" deputātiem tikai viens tika iepazīstināts ar fonda Statūtiem. 1992. gadā SVF paplašināja savu palīdzību agrākajām centrālās plānošanas valstīm, kas atradās pārejas periodā. 1992. gadā SVF bija 175 dalībvalstis, 1994. gadā - vairāk par 194, šobrīd 182. SVF izsniedz aizdevumus dalībvalstīm nolūkā sasniegt sabalansētu to maksas bilanci, kas tiktu apvienota ar ekonomisko izaugsmi un stabilu valūtas kursu. Metodes, kuras IMF pielieto attiecībās ar dažādām dalībvalstīm, ir atšķirīgas un atkarīgas no konkrētās valsts mikro un makroekonomikas. Pieeja SVF resursiem uz paplašinātiem pamatiem (enlarged access) iespējama 90 līdz 110% ietvaros no katras valsts kvotas, trīsgadu limiti ir 270-330%, bet kumulatīvie limiti (cumulative limits) 400-440% kvotas ietvaros. 1991. gadā caur SVF tika izmaksāti 8,2 miljardi, bet 1992. gadā tikai 5,3 miljardi USD un 13, 4 miljardi SDR pie 20,9 miljardus liela kopējā speciālo aizņēmuma tiesību (special drowing right /SDR/) kapitāla. SDR ir valūtas depozīts, ko katra dalībvalsts deponējusi SVF tās starptautisko rezervju veidā. Atšķirībā no citām rezervēm, piemēram, tādām ka zelts, SDR ir "bezķermeniska" (intangable) vienība, kas paradās vienīgi grāmatvedības ierakstu veidā šādās valūtās: ASV dolāros, vācu markās, angļu sterliņu mārciņās, franču frankos un japāņu jenās. 1992. gadā SVF strauji paplašināja savu darbību, pievēršot īpašu uzmanību postkomunisma tranzīta valstu pārejai uz tirgus ekonomiku. Tehniskā SVF palīdzība īpaši izpaudās konsultācijās šo valstu centrālo banku un banku sistēmas, kā arī regulējošās sistēmas, fiskālo institūciju, nodokļu iekasēšanas un politikas, budžeta prakses un sociālās nodrošināšanas izveidei. SVF organizēja tranzīta ekonomikas (TE) valstu vadības kursus un seminārus. SVF vada pieci ieceltie (appointed) direktori un viņu vietnieki un 17 ievēlētie direktori. SVF administrācijas izpilddirektors ir Mišels Kamdesi, viņa vietnieks ir Ričards D. Erbs (Michel Camdesus, Richard D. Erb). Vadība sastāv vēl no 17 direktoriem. SVF adrese ir: International Monetary Fund. 700 19th Street N.W. Washington, D.C. 20431, United Sates. SVF ir arī sava pārstāvniecība pie ANO Ņujorkā." LR Augstākā padome 1992. gada 15. aprīli pieņēma
ńźą÷ąņü šåōåšąņ
1 2 3 4 5 6 ... ļīńėåäķ’’
